INGA ŠTEIMANE
(Latvija)

© Ilze Jaunberga 2008
HOME
SLIKTĀ LABĀ PASAULE ILZES JAUNBERGAS KARNEVĀLĀ
 
 
 
     "...un ir maz gleznu, kuras vērts aplūkot," arvien man atgādina Ilze Jaunberga (1978), kad runājam par mākslu. To dzirdot, man ciešāk gribas aplūkot būtni, kas redzama visās viņas gleznās, it kā šī lellei līdzīgā gludā galva spētu izstāstīt noslēpumu. Kāpēc tā klīst kā no komūnas izraidītais un ko tā vēro? Kas, interesanti zināt, ir vainīgs pie šīs sintētiskās identitātes, pie šīs mutācijas, un kas ir bijis pirms tam? Lipīgs izrādās somnambuliskais skatiens, ar kādu šis – minēsim: nelikvīds panks, modelis vai popdīva? – raugās visapkārt. Tā skatītājs krietnu brīdis noraugās Ilzes Jaunbergas gleznās – pa gabalu, nelienot tuvāk, it kā visas izsmalcināti gleznotās arhitektoniskās un ķermeniskās formas būtu kāds sirreāli traks profesionāls treniņš un vienlaikus smaga atbildība, nesot Dieva iedāvināto prasmju un spēju grūti saprotamo pienākumu.
     Ko darīt? Ņemt kā Minhauzenam sevi aiz čupra un iesviest gleznas spokainajā telpā, kur tevi vēl vairāk samulsina skaidrā norāde: Casa di Giulietta – Džuljetas māja (2006)? Vai gaidīt, kad uzaicinās? Ilzes Jaunbergas teatrālisms, kurš ilgi šķitis nepiederošiem slēgts (2002 – 2009), pēdējā laikā kļūst aizsniedzamāks, brīvāks, par spīti tam, ka saglabājas tēlu šabloni un ka gleznu telpiskā plūsma, telpas kompozicionālā piltuve draud iesūkt tāpat kā agrāk. Gleznas būtībā ir monohromas, taču agresīvi sarkano, kas valdījis iepriekš, tagad nomaina aprikožu zeltains koptonis. Darbos, kas datēti ar 2010. gadu, ir gleznots karnevāls. Īsts Venēcijas karnevāls, masku dzīres. Cilvēki maskās veido personificētu figūru grupas – tas atšķir šos darbus no agrākiem. Tie ir portreti un portretos – vārdi. Šie vārdi, kad tos iepazīst biogrāfijās, palīdz gleznas uztvert labāk*. Tāpat kā stāsts par nelaimīgo ziloni vai govīm. Tēli dubultojas, trīskāršojas un lido, kas tur liels, šāda veida sirreālisms nevienu vairs neuztrauc. Lelles gludā galva te iederas kopā ar citiem. Bet kas ir zem maskas? Vai tur kāds ir?
     Gleznas ilūzijas spēkam līdz fanātismam ticošais ģēnijs Leonardo (1452–1519), kurš bija pārliecināts, ka gleznā var precīzi attēlot dabas efektus, ir viens no tiem, kura darbus Ilze Jaunberga atzīst. Un uzlūko tos kā suverēnu studējamu dabu. Tā, piemēram, pirms vairāk nekā piecsimt gadiem gleznotā "Dāma ar sermuliņu" (ap 1490) kļūst par Ilzes Jaunbergas apropriāciju 2003. gadā**. Viņa to glezno visu, izņemot galvu. Sermuliņš, kleita un tumšais fons pārceļo Jaunbergas gleznā kā pieklājīga kopija, praktiski bez izmaiņām, kvatročento seja – ne. Tās apgaroto mieru un klasisko skaistumu Jaunberga aizstāj ar pašas kanonizētu zīmi – ar seju, kas jau deviņus gadus redzama viņas gleznās.
     Lelle, maska, kanonizēta zīme – šie jēdzieni rodas kā sinonīmi sejai, kuru konstruējusi Jaunberga un bez kuras vairs nav iedomājama neviena viņas glezna. Vēl citi apzīmējumi pamazām uzrodas pa rokai – piemēram, readymade vai dizains. Šie pēdējie īpaši ļauj aplūkot minēto seju kā atsevišķu izstrādājumu.
     Mani personīgi ļoti interesē readymade elementu atklāšana un noteikšana laikmetīgajā glezniecībā. Tie pavisam noteikti vairs nelīdzinās tiem izstrādājumiem, ko savulaik par mākslu pasludināja modernās mākslas ciltstēvs Marsels Dišāns (1887–1968). Tomēr readymade konceptuālais pamats – ņemt gatavu un iesaistīt, tādējādi mākslas darba struktūru, veselumu padarot komplicētāku – sastopams, manuprāt, bieži, pat ja šī atsevišķā izstrādājuma faktūra saplūst ar pārējo, kā tas ir arī Jaunbergas gleznās.
     Jaunberga izstrādājumu glezno līdzīgi kā visu citu savā gleznā – uz tā paša audekla ar tām pašām eļļas krāsām. Pašrocīgi. Tomēr ir kāda nianse – šai īpašajai sejai tiek izmantots īpašs šablons un tieši tas kļūst par pirmo lietišķo pierādījumu, izmeklējot readymade.
     Ne velti sākumā provocēju iztēli par klejojošās sejas biogrāfiju – izbrāķēts panks vai modelis, vai videoklipa varonis. Varēju taču izdomāt kaut ko labāku, kaut vai "Alisi pilsētās" (Vims Venderss), varbūt etnogrāfiskos pasaules apceļotājus Honzu vai Sprīdīti. Tomēr šīs kulturāli augstvērtīgās domas šķiet nevajadzīgas, jo Ilzei Jaunbergai nav kompleksu par popkultūras un subkultūras kaitīgumu. Gluži pretēji. Nekas netraucē viņas skaisti virtuozajam akadēmiskajam talantam nonākt uz audekla, viņa pat glezno dažādu nokrāsu trance un vācu popdīvas Sandras Close to Seven pavadījumā. Šablonizētās sejas estētisko kritēriju modernā industriālā atpazīstamība nav noslēpjama – uzsvērtais grims un dramatiski lielās acu kontūras, sintētiski gludais un gaismēnās pārdomātais galvaskausa modelējums, tikko jaušamā tūtiņā savilktās lūpas un neko neredzošās acu zīlītes, kas ir tik lielas un melnas kā pēc vizītes pie acu daktera. Sejas estētika ir gatava. Tā ir kopija no industrijas piedāvātajiem produkta aprakstiem un Ilze Jaunberga pēc šīs receptes uzbūvē tēlu. Pēc tam viņa to pārvērš šablonā ("lai taupītu laiku") un pievieno gleznās blakus citiem, lai panāktu efektu. Jo galu galā arī Leonardo izvēlējās efektus, viņš tos meklēja, kad sacīja, ka cilvēku vislabāk gleznot dienā, kad apmācies vai kad slikts laiks, nevis kad spīd saule, vai kad pienāk vakars, "kādu maigumu un smalkumu tad var uztvert cilvēku sejās".
     Par krāsām. Šajā jautājumā Ilze Jaunberga piekrīt kvatročento modei, kas atzīst, ka krāsu spēles glezniecībā nav galvenais, svarīga ir formas parādīšana un noskaņa, kam, viņasprāt, jābūt "tik skaistai un pacilājošai kā saulrietam". Pret krāsām māksliniecei ir līdzīga attieksme kā Leonardo, kad viņš savā Traktātā raksta: "[..] bet krāsas pagodina tikai tos, kas tās izgatavojuši, jo tajās nav nekā cita, ko apbrīnot kā vien to skaistums, un krāsu skaistums nav gleznotāja nopelns, bet gan tā nopelns, kas tās izgatavojis. Cilvēks [gleznā] var būt apģērbts neglītās krāsās un tomēr pārsteigt tos, kas to vēro, ar reljefa ilūziju." Savukārt, gleznošana ar balto krāsu, kas arī raksturo Ilzes Jaunbergas darbus, liek atcerēties arhitektu un humānistu Alberti (1404–1472), kurš uzskatīja, ka vienu trešdaļu darba vēlams darināt baltu, lai viss darbs izskatītos priecīgs un labi saskatāms (comparescente).
     "Nekāds pamats pesimismam," 1983. gadā sacīja Karls Popers (1902–1994) un bija ļoti sašutis par to, ka cilvēkiem iedveš – viņi dzīvo sliktā pasaulē, melīgā un nezin kādā vēl pasaulē. "Es vislielākās briesmas saredzu pesimismā, t.i., ilgstošos mēģinājumos iestāstīt jauniem cilvēkiem, ka viņi dzīvo sliktā pasaulē," saka Popers un liek man atcerēties vaibstos sastingušo un pasauli piesardzīgi uzlūkojošo cilvēciņu no Ilzes Jaunbergas gleznām – vai viņš reiz nav bijis šādas iestāstīšanas upuris. Tur, apakšā, zem maskas, kaut kam noteikti ir jābūt. Popers grib, lai mēs saprotam un viņš aicina mūsu prātu: "Vēsturiski skatoties, mēs (tas ir mans viedoklis) dzīvojam vislabākajā pasaulē, kāda līdz šim bijusi. Tā, protams, ir slikta pasaule, jo pastāv labāka, un dzīve mūs dzen meklēt labāku pasauli. Un šī labākās pasaules meklēšana mums ir jāturpina."
     Evviva Carnevale! – Lai dzīvo Karnevāls!

     * Ilzes Jaunbergas personālizstādi Evviva Carnevale! Rīgas mākslas telpā veido 18 gleznas, kas tapušas laikā no 2009. līdz 2011. gadam. Šī ir pirmā mākslinieces personālizstāde Rīgā. Kopš 2005. gada, kad Ilze Jaunberga ieguva maģistra grādu glezniecībā Latvijas Mākslas akadēmijā, viņa katru gadu februāra beigās vai marta sākumā – tas atkarīgs no gavēņa laika baznīcas kalendārā – piedalās Venēcijas karnevālā. Māksliniece ir tuvos draugos ar vienu no senākajām Venēcijas karnevāla tradīciju biedrībām Compagnia de Calza "I Antichi". Izdzīvojot, kā Ilze Jaunberga saka, "šo hipnotisko burziņu, fantasmagoristisko un sirreālo atmosfēru" kopā ar Compagnia de Calza "I Antichi", viņa pēc tam to glezno. Gleznās ir šīs kompānijas personāži, viņi, piemēram, ir tie, kas rīko visgreznāko karnevāla balli "La Cavalchina", kas notiek karnevāla noslēgumā Venēcijas Operā "La Fenice". "Tā ir pasaule ar saviem spēles noteikumiem. Senajām maskām katrai ir uzvedības kodekss. Paradoksālais, iluzorais, improvizācija, teatralitāte, Venēcijas karnevāla estētikā vienmēr klātesošā koķetērija ar nāvi plus infantila jautrība," savu pieredzi raksturo Ilze Jaunberga un atzīst, ka tikšanās ar "visīstākajiem venēciešiem" viņai ir liktenīga, jo Venēcijas karnevāla estētika viņu valdzinājusi kopš bērnības tik pamanāmi, ka tad, kad viņa sākusi braukt uz Itāliju, bērnības draudzene atgādināja: "Kopš es tevi atceros, tu runāji par Venēciju un Venēcijas karnevālu."
     Kopš 2004. gada Ilze Jaunberga savu profesionālo karjeru veido Itālijā, pateicoties mākslas menedžera Enzo Rossi-Ròiss atbalstam un producenta darbam. Viņa glezno galvenokārt Rīgā, taču pēdējā laikā arī Venēcijā un citās pilsētās, kur regulāri uzturas.

     ** Leonardo nav vienīgais vecmeistars, kuru studējusi un gleznojusi Ilze Jaunberga, tās ir arī Botičelli, Rafaela un Džoto gleznas. Mākslinieces studijā joprojām stāv atvērta Vermēra monogrāfija pie gleznas Pērļu svērēja (c. 1662 – 1664).

 
 
EVVIVA CARNEVALE!
Ilzes Jaunbergas gleznas Rīgas mākslas telpas INTRO zālē 1. – 30. oktobris, 2011.

     Būdama labos draugos ar fascinējošām personībām no karnevāla autentisko tradīciju grupas Compagnia de Calza "I Antichi", Ilze Jaunberga glezno Venēcijas karnevālu "no iekšpuses". Šis karnevāls ir ne vien autentisks, bet arī autobiogrāfisks.
Trīs gleznas izstādē veltītas Latvijas slavenākajai jaunceltnei Gaismaspilij. Nav grūti pamanīt, ka pili apvij karnevāliskas kaislības.
Kopš 2005. gada, kad Ilze Jaunberga (1978) ieguva maģistra grādu glezniecībā Latvijas Mākslas akadēmijā, viņa katru gadu februāra beigās vai marta sākumā – tas atkarīgs no gavēņa laika baznīcas kalendārā – piedalās Venēcijas karnevālā. Izdzīvojot "šo hipnotisko burziņu, fantasmagoristisko un sirreālo atmosfēru" kopā ar Compagnia de Calza "I Antichi" (dibināta 1981), viņa pēc tam to glezno. Gleznās ir kompānijas personāži, viņi, piemēram, ir tie, kas rīko visgreznāko balli "La Cavalchina" karnevāla noslēgumā Venēcijas Operā "La Fenice".
"Tā ir pasaule ar saviem spēles noteikumiem. Senajām maskām katrai ir uzvedības kodekss. Paradoksālais, iluzorais, improvizācija, teatralitāte, Venēcijas karnevālā vienmēr klātesošā koķetērija ar nāvi plus infantila jautrība," savu pieredzi līdz mūsdienām saglabātajā brīvdomīgo smieklu kultūras fenomenā – karnevālā – raksturo Ilze Jaunberga un atzīst, ka tikšanās ar "visīstākajiem venēciešiem" viņai ir liktenīga, jo Venēcijas karnevāla estētika viņu valdzinājusi kopš bērnības tik pamanāmi, ka tad, kad viņa sāka braukt uz Itāliju, draudzene atgādināja: "Kopš es tevi atceros, tu runāji par Venēcijas karnevālu."
Izstādes nosaukums "EVVIVA CARNEVALE!" tulkojumā no itāliešu valodas nozīmē "Lai dzīvo karnevāls!".
Tā ir pirmā Ilzes Jaunbergas personālizstāde Rīgā, to veido astoņpadsmit eļļas gleznas uz audekla
(2008–2011).
     Ilzes Jaunbergas eļļas glezniecības kritēriji ir tuvi kvatročento krāsu izpratnei, kas atzīst, ka krāsu spēles glezniecībā nav galvenais, svarīga ir formas parādīšana un noskaņa. Pret krāsām māksliniecei ir līdzīga attieksme kā Leonardo (1452–1519), kad viņš savā Traktātā raksta: "[..] bet krāsas pagodina tikai tos, kas tās izgatavojuši, jo tajās nav nekā cita, ko apbrīnot kā vien to skaistums, un krāsu skaistums nav gleznotāja nopelns, bet gan tā nopelns, kas tās izgatavojis. Cilvēks [gleznā] var būt apģērbts neglītās krāsās un tomēr pārsteigt tos, kas to vēro, ar reljefa ilūziju." Savukārt, gleznošana ar balto krāsu, kas arī raksturo Ilzes Jaunbergas darbus, liek atcerēties arhitektu un humānistu Alberti (1404–1472), kurš uzskatīja, ka vienu trešdaļu darba vēlams darināt baltu, lai viss darbs izskatītos priecīgs un labi saskatāms (comparescente). Readymade elementi Jaunbergas glezniecībā tuvina to laikmetīgās mākslas stilistikai. Visās gleznās redzamais skumjās lelles – mākslinieces alter ego tēls ir atvasināms no vēsturiskā 20. gadsimta readymade – ņemt gatavu un iesaistīt, tādējādi mākslas darba struktūru, veselumu padarot komplicētāku, pat ja šī atsevišķā izstrādājuma faktūra saplūst ar pārējo, kā tas ir arī Jaunbergas gleznās. Sejas estētika ir gatava. Tā ir kopija no industrijas produkta aprakstiem un Ilze Jaunberga pēc šīs receptes uzbūvē tēlu. Pēc tam viņa to pārvērš šablonā ("lai taupītu laiku") un pievieno gleznās blakus citiem. Šim autobiogrāfiskajam tēlam ir tieksme kļūt par sociālu zīmi. "Nekāds pamats pesimismam," 1983. gadā sacīja Karls Popers (1902–1994) un bija ļoti sašutis par to, ka cilvēkiem iedveš – viņi dzīvo sliktā pasaulē, melīgā un nezin kādā vēl pasaulē. "Es vislielākās briesmas saredzu pesimismā, t.i., ilgstošos mēģinājumos iestāstīt jauniem cilvēkiem, ka viņi dzīvo sliktā pasaulē," saka Popers un liek atcerēties vaibstos sastingušo un pasauli piesardzīgi uzlūkojošo cilvēciņu no Ilzes Jaunbergas gleznām – vai viņš reiz nav bijis šādas iestāstīšanas upuris. Popers cer, ka mēs dzīvojam vislabākajā pasaulē, kāda līdz šim bijusi. "Tā, protams, ir slikta pasaule, jo pastāv labāka, un dzīve mūs dzen meklēt labāku pasauli. Un šī labākās pasaules meklēšana mums ir jāturpina."
Popera dziļi rietumnieciskā uzticēšanās nākotnei ir labs tiltiņš, kas Jaunbergas gleznu skumjo cilvēciņu ved no Venēcijas karnevāla pie Latvijas Gaismaspils. Visas sižetiskās darbības šķiet karnevāliski pārspīlētas Gaismaspils gleznās, taču autores smiekli skan sirsnīgi. Zinot to, cik Eiropai no sākta gala ir īpašas attiecības ar Cerības fenomenu (un tikko mums to apliecināja Popers), mūsu romantiski politisko bibliotēkas epopeju, kas ieguva Gaismaspils vārdu, var saukt par eiropeiski tradicionālu, jo tajā ir atvērtība nākotnei kā neizsmeļamu iespēju pasaulei.

     Kopš 2004. gada Ilze Jaunberga savu profesionālo karjeru veido Itālijā, pateicoties mākslas menedžera Enzo Rossi-Ròisa atbalstam un producenta darbam (Associazione Culturale ITALO – BALTICA). Ilzes Jaunbergas personālizstādi Rīgas mākslas telpā atbalsta arī mākslas centrs "Berengo Studio" Murano, Venanco Cročeti (Venanzo Crocetti) muzeja fonds Romā un karnevāla autentisko tradīciju biedrība Compagnia de Calza "I Antichi".

INGA ŠTEIMANE (1965), mākslas kritiķe un kuratore. Dibinājusi un vadījusi kultūras laikrakstu
"Kultūras Forums" (2002-2010). Rīgas Mākslas telpas kuratore kopš 2011. gada. Latvijas laikmetīgās
mākslas balvas "Purvīša balva" žūrijas eksperte (2011), Vācijas laikmetīgās mākslas balvas "Ars Viva
2010/2011 - Language" žūrijas eksperte (2011), Baltijas Asamblejas balvas žūrijas eksperte (2011).